IGAUNIJA
Igaunju senākie priekšteči Baltijas jūras krastos ieradās drīz pēc ledus laikmeta beigām, ap 9000. g. p. m. ē. Līdz 800. g. m. ē. jau bija izveidojušies tradicionālie igauņu ciemi ar savām kopienām. Daudzi no šiem ciemiem joprojām ir apdzīvoti.
Igaunija atguva neatkarību 1991. gadā tā dēvētās Dziedošās revolūcijas laikā, kas balstījās dziesmu svētku tradīcijā, aizsāktā 1869. gadā. Mūsdienās Igaunijā dzīvo ap 1,3 miljoniem iedzīvotāju, un tā ir viena no mazākajām valstīm Eiropā. Tomēr, vai tieši sava nelielā izmēra dēļ, valsts ir plaukstoša un progresīva, pieder Eiropas Savienībai un NATO.
Igauņi lepojas ar savām tautas tradīcijām un kultūru. Dziesmu svētki katru gadu pulcē tūkstošiem dalībnieku, un arī tautas deju prasmes tiek uzturētas ar lielu entuziasmu. Tradīcijas līdzās pastāv ar mūsdienīgumu: tautastērpu raksti redzami modē, bet tautas mūzikas tradīcijas bieži skan radio viļņos. Tautas pasakas un ticējumi Igaunijā joprojām ir dzīvi.
Nozīmīgākais seno igauņu kultūras mantojums ir runosong – mutvārdos pārmantota tautasdziesmu forma. Arī mūsdienās runosong var dzirdēt Kihnu salā un Seto apvidū, Igaunijas dienvidaustrumu pierobežā.
Apmēram puse Igaunijas teritorijas ir klāta mežiem, un pat 69 % igauņu tic, ka kokiem ir dvēsele. Cieņa pret dabu ir dziļi iesakņojusies, un koki un zeme tiek uzskatīti par spēka nesējiem. Mežs vienmēr ir bijis dzīvības avots, un senajā igauņu reliģijā tas tika uzskatīts par svētu vietu, kur senči pielūdza meža garus. Arī šodien igauņi prot baudīt dabu un izmantot tās sniegtos resursus.
Dati apkopoti no Visit Estonia
