Norvēģijas dziedāšanas mantojums
Dziedāšanai un mutvārdu tradīcijām ir bijusi centrāla loma Austrumfinmarkas kultūras dzīvē. Dziesmas, himnas, šūpuļdziesmas un stāstošas balādes kalpoja kā atmiņas, vēstures un emociju nesēji. Šīs tradīcijas savieno vietējās kopienas ar plašāku somu kultūras telpu, kur dziedāšana gadsimtiem ilgi kalpojusi zināšanu, vērtību un kopīgas pieredzes nodošanai paaudzēs.
Somu un kvēnu dziedāšanas tradīcijas krustojās ar skoltu sāmu vokālajām praksēm, savukārt pareizticīgo un luterāņu reliģiskā mūzika papildināja bagātīgu un daudzslāņainu skaņu ainavu, kas raksturīga Norvēģijas tālākajam austrumu reģionam.
Turklāt sāmu joiks ir viena no senākajām vokālajām formām Eiropā. Joiks nav par kaut ko — tas ir kāds vai kāda vieta, kas izsaka identitāti, atmiņu un saikni ar zemi un kopienu.
Skoltu sāmu dziedāšanas tradīcija leudd ir vokāla forma, kas apvieno dziesmu, ritmu un kustību. To izpilda solo vai nelielās grupās, un tā nes personīgus stāstus, atmiņas un kopienas vēsturi, atspoguļojot ciešu saikni ar vietu, valodu un somugru mantojumu.
Reliģiskā dziedāšana ir bijusi nozīmīga arī somu kopienām Norvēģijā, īpaši caur lēstadiāņu atmodas kustībām. Šīs luteriskās piētisma grupas izmantoja somu valodu kā galveno dievkalpojumu valodu, un kopīga dziedāšana bija būtiska pielūgsmes sastāvdaļa. Himnas tika dziedātas lēni un kopīgi, bieži bez instrumentāla pavadījuma.
Daudzviet Norvēģijā un Zviedrijā lēstadiāņu himnu dziedāšana palīdzēja saglabāt somu valodu laikā, kad tā citādi tika marginalizēta, cieši savijot valodu, ticību un dziesmu ikdienas dzīvē.
Stevs ir tradicionāla norvēģu īsa, bezpavadījuma dziedāšanas forma, kas sakņojas mutvārdu dzejā. Tā galvenokārt tika izmantota lauku Norvēģijā, īpaši iekšzemes un kalnu reģionos — Telemarkā, Hallingdālē, Valdresā, Gudbrandsdālē un daļā Trēndelāgas, nevis Austrumfinmarkā. Bieži improvizēti, steva panti izsaka emocijas, stāstus, humoru un asus ikdienas novērojumus. Tos raksturo īsas rindas, spēcīgs ritms un skaidra vokālā izpildījuma maniere. Stevs parasti tika dziedāts neformālās sociālās vidēs — saimniecībās, darba talkās un svinībās — kā kopīgs saziņas un kultūras izpausmes veids.
